Tālredzīgais politiķis un diplomāts hercogs Jēkabs (1)
I daļa

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Pēc mēneša apritēs 400 gadu, kopš dzimis Kurzemes hercogs Jēkabs fon Ketlers - viens no izcilākajiem valstsvīriem mūsu zemes vēsturē, kura darbībai ir arī liels devums Jelgavas (toreizējās Mītavas – hercogistes galvaspilsētas) attīstībā. Sadarbībā ar SIA «E Lats» tiek piedāvāts ielūkoties vēstures lappusēs par šo diženo personību. Tā kā tūlīt būs vēlēšanas, un politikai ir pievērsta pastiprināta uzmanība, šoreiz – par hercoga Jēkaba daudzpusīgo un veiksmīgo ārpolitiku.

Jēkabs dzimis 1610.gada 28.oktobrī Goldingenā (Kuldīgā) Kurzemes hercoga Vilhelma Ketlera un Prūsijas hercoga Alberta Frederika meitas Sofijas Hoencollernas ģimenē. Viņa krusttēvs bija Anglijas karalis Džeimss I. Agri zaudējis māti, Jēkabs auga tēvabrāļa Frīdriha Ketlera ģimenē. Viņš ieguva labu izglītību Rostokas un Leipcigas universitātēs, iestājoties tajās jau 12 gadu vecumā. Jaunībā daudz ceļoja pa Eiropu un gūto pieredzi vēlāk izmantoja savas hercogvalsts attīstībā.

Jēkaba vadībā Kurzemes hercogistē tika attīstīta lauksaimniecība, rūpniecība, tirdzniecība un kuģubūve. 17.gadsimta 40.–50. gados hercogiste piedzīvoja uzplaukumu. Tomēr Kurzeme bija maza valsts, kam apkārt atradās spēcīgi un ambiciozi kaimiņi, kuri vēlējās iegūt šo teritoriju ar tās vērtīgajām ostām. Tādēļ hercogam Jēkabam nācās likt lietā visus tālaika ārpolitikas un diplomātijas paņēmienus, lai izlavierētu savu skaisto, bet mazo laiviņu bangainajos starptautiskās politikas ūdeņos. Viņa pūliņi šajā jomā reizēm robežojas ar izmisuma cīņu un ir apbrīnas vērti.

Hercoga Jēkaba ārpolitikas vispārējs raksturojums

Jēkaba agrīnā ārpolitika bija cieši saistīta ar vispārējo Eiropas situāciju Trīsdesmit gadu kara laikā. Uzņēmīgais un konstruktīvais hercogs izmantoja nestabilo stāvokli Eiropā savas nelielās hercogistes labā. Pēc zviedru-poļu kara, 1629.gadā, tika noslēgts Altmarkas pamiers. Līdz ar to tagadējās Latvijas teritorija tika sadalīta trīs daļās: Kurzeme joprojām palika hercoga valsts, Latgali pievienoja Polijai-Lietuvai, bet Vidzeme (arī visa Igaunija) nonāca zem zviedru virsvaras.

Kurzemes hercogs aptvēra, ka pēc nemierīgā Trīsdesmit gadu kara un tā noslēguma - Vestfālenes miera līgumu (1648.g.) - pavērās plašas iespējas ārpolitikai. Savukārt līdz ar Altmarkas pamiera noslēgšanu Kurzemei radās izdevība sākt neatkarīgu un aktīvu ārpolitiku. Jēkaba galvenie mērķi bija nodrošināt Kurzemei neitralitāti, celt tās starptautisko prestižu un panākt pilnīgu neatkarību no Polijas. Lai īstenotu tirdzniecību ar ārvalstīm un koloniālo politiku, bija nepieciešamas draudzīgas attiecības ar Angliju, Franciju, Nīderlandi un Spāniju. Hercogs bija spējīgs diplomāts, taču viņa diplomātiju nekad nebalstīja spēcīga armija. Par spīti šim trūkumam, hercogs Jēkabs savai hercogistei panāca lielāku starptautisko prestižu, nekā to ļāva viņa iespējas pretoties spēcīgo kaimiņu agresijai.

Tā kā Polijas karaļa virspavēlniecība Kurzemē bija ļoti apgrūtinoša, hercogs nopietni apsvēra iespēju par atdalīšanos no Polijas un pievienošanos Francijai un tās sabiedrotajai Zviedrijai. Taču drīz vien Jēkabs saprata, ka Zviedrijas virsvara pār Kurzemi būtu vēl vairāk apgrūtinoša nekā Polijas virspavēlniecība, jo Zviedrija izrādīja tieksmi dominēt pār visām Baltijas valstīm.

Jāuzsver, ka hercogam bija vēstnieki dažādos Eiropas galmos, īpaši Stokholmā, Varšavā, Kopenhāgenā, Londonā, Parīzē un Madridē, kas viņam palīdzēja īstenot savus diplomātiskos mērķus un celt starptautisko prestižu.

Francija respektēja hercoga floti

1643.gadā Kurzemes hercogs noslēdza tirdzniecības līgumu ar Franciju, kas pierādīja Jēkaba pieaugošo starptautisko ietekmi. Piemēram, līguma IV pants saturēja stingru normu par neitralitāti, kurā Kurzemes hercogs solīja atturēties no savas flotes izmantošanas, lai palīdzētu Francijas ienaidniekiem. Savukārt līguma V pants noteica, ka Kurzemes hercogam ir tiesības iegūt lēņu muižas Francijā, turklāt viņam būtu jāmaksā tādas pašas nodevas, kādas maksājuši iepriekšējie īpašnieki. Tādējādi šī līguma teksts liecina – kopš valdīšanas sākuma Jēkabs tiecās paplašināt savu politisko ietekmi ārpus Kurzemes.

1642.gadā hercogs Jēkabs bija sācis īstenot lielu flotes būvniecības plānu. Tas nebija izdevīgi Francijai, kura 1643.gadā bija ļoti novājināta pēc Trīsdesmit gadu kara un kara ar Spāniju. Tādēļ šī valsts nevēlējās pieļaut, ka hercoga jūras spēki pievienojas Spānijas flotei. Tādā veidā Jēkabs varēja prasmīgi izmantot Francijas starptautiskās grūtības savā labā un noslēgt izdevīgo sadarbības līgumu ar to.

Kurzemi centās pievienot Svētās Romas impērijai

Jau pirmajos valdīšanas gados hercogs Jēkabs centās palielināt savu ietekmi arī Svētajā Romas impērijā (galvenokārt tagadējās Vācijas teritorija), nodibināt tuvas, draudzīgas attiecības un izveidot savienību ar Brandenburgu. 1654.gadā Jēkabs ieguva Svētās Romas impērijas prinča titulu.

Tajā pašā gadā viņš nodibināja speciālu vēstniecību pie Svētās Romas impērijas Rēgensburgas parlamenta, jo centās nomainīt Kurzemes kā Polijas lēņa hercogvalsts statusu pret hercogistes piederību impērijai. Piebilstams, ka līdz pat savam sabrukumam [1561.gadā] Livonijas Konfederācija, ieskaitot Kurzemes teritoriju, nomināli ietilpa Svētās Romas impērijā. Tādēļ Jēkabs atkārtoti mēģināja pievienoties impērijai.

Saradojas ar Eiropas valdošajām dinastijām

Hercogs turpināja Ketleru dinastijas tradīciju palielināt savu starptautisko ietekmi, slēdzot laulības ar valdošajām dinastijām Eiropā. Šajā ziņā Jēkabs bija ļoti veiksmīgs. Viņš ievēroja Brandenburgas un tās kūrfirsta Frīdriha Vilhelma pieaugošo ietekmi. Tādēļ 1645.gadā Jēkabs saderinājās ar Brandenburgas kūrfirsta māsu princesi Luīzi Šarloti. Tā Kurzemes hercogs kļuva par Brandenburgas kūrfirsta sabiedroto un izveidoja aliansi (savienību), kas bija viens no galvenajiem Jēkaba ārpolitikas principiem. Tādējādi viņš cerēja saņemt Brandenburgas kūrfirsta atbalstu pret Poliju un Zviedriju.

Turpmākajos valdīšanas gados Jēkabs centās saskaņot savu politiku ar kūrfirsta ārpolitiku. Viņš ieviesa tradīciju cieši sadarboties ar Brandenburgu. Pēdējie Ketleri un otra Kurzemes hercogu dinastija – Bīroni – sekoja hercoga paraugam saglabāt ciešas attiecības ar Brandenburgu.

Transilvānija rēķinājās ar hercoga ietekmi

Faktiski Jēkabs cīnījās par savu Rietumu ievirzi, lai palielinātu starptautisko ietekmi. Tā jau savas valdīšanas sākumā viņš centās uzturēt draudzīgas attiecības ar Transilvānijas (apgabals mūsdienu Rumānijas teritorijā) prinčiem. Ar to starpniecību hercogs vēlējās nodibināt tirdzniecības sakarus ar Turciju, turklāt Jēkabam bija arī nopietni politiski apsvērumi uzturēt draudzīgas attiecības ar Transilvānijas valdniekiem.

Tas tādēļ, ka kopš ietekmīgā Polijas karaļa Stefana Batorija valdīšanas sākuma Transilvānijas prinči bija ieinteresēti noslēgt personālūniju starp Transilvāniju un Poliju–Lietuvu. Līdztekus personiskajiem centieniem iegūt Polijas kroni prinči vēlējās šādu savienību, lai nodrošinātos ar spēcīgu sabiedroto pret Turciju. Kopš Stefana Batorija laikiem savienība starp Poliju un Transilvāniju nozīmēja stipru militāro spēku, jo šis valdnieks bija sasniedzis noteiktus panākumus savos militārajos centienos, pateicoties tam, ka Transilvānijas karaspēks bija viņa rīcībā.

Turpinājums sekos raksta otrajā daļā.

Materiāls sagatavots no Amerikas latviešu tiesībnieka un vēsturnieka Aleksandra Valdoņa Berķa pētījuma «The Reign of Duke James in Courland 1638–1682» (Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks Kurzemē, 1638–1682) 7.nodaļas tulkojuma rakstā «Kurzemes hercoga Jēkaba drošības politika no 1638. līdz 1658.gadam» zinātniskajā žurnālā par drošību un aizsardzību «Militārais apskats» (2009.g. Nr.3/4).

• par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
• forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
• portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.