Tālredzīgais politiķis un diplomāts hercogs Jēkabs
II daļa

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Oktobrī apritēs 400 gadu, kopš dzimis Kurzemes hercogs Jēkabs fon Ketlers - viens no izcilākajiem valstsvīriem mūsu zemes vēsturē, kura darbībai ir arī liels devums Jelgavas attīstībā. Tā kā tūlīt būs vēlēšanas, un politikai ir pievērsta pastiprināta uzmanība, šoreiz – par hercoga Jēkaba daudzpusīgo un veiksmīgo ārpolitiku.

Kurzemes hercogam liela teikšana arī Polijā

Tomēr bija viens šķērslis, kas traucēja izveidot personālūniju starp Poliju un Transilvāniju hercoga Jēkaba laikā, proti, reliģija, jo lielākā daļa poļu bija katoļi, turpretim lielākā daļa Transilvānijas iedzīvotāju protestanti. Tā kā arī Jēkabs bija protestants, Transilvānijas princis Georgs I pēc Polijas karaļa Vladislava IV Vāsas (1632–1648) nāves, cenšoties Polijā un tās pārvaldītajās teritorijās izveidot savu atbalstītāju partiju, cerēja arī uz Kurzemes hercoga atbalstu jaunā Polijas karaļa vēlēšanās. Lai gan Kurzemes hercogam kā neatkarīgam princim nebija tiesību balsot šajās vēlēšanās, tomēr viņam tajās bija liela ietekme, un Georgs I apzinājās pieaugošo Jēkaba reputāciju Polijā. Tas bija hercoga lielo diplomātisko un komerciālo aktivitāšu rezultāts.

Kā kandidātu Polijas tronim Georgs I izvirzīja savu jaunāko dēlu Sigismundu. Lai gan hercogs Jēkabs pats bija ieinteresēts atbalstīt Transilvānijas princi, viņš apzinājās, ka nespēj to izdarīt, jo saprata, ka nelaiķa Polijas karaļa brālim Janam Kazimiram ir lielākas izredzes iegūt Polijas troni, jo viņu atbalstīja arī Zviedrijas karaliene Kristīne. Tā kā Zviedrija bija spēcīga lielvalsts, Kurzemei kā mazai bufervalstij bija pārāk riskanti pretoties tās gribai.

Transilvānieši pilnībā izprata Kurzemes hercoga situāciju. Tādēļ, lai gan Kurzemes hercogs atteicās atbalstīt Transilvānijas princi Polijas karaļa vēlēšanās, sirsnīgās attiecības starp Jēkabu un Transilvānijas prinčiem saglabājās.

Taču Sigismundam neizdevās uzvarēt velēšanās, jo par jauno valdnieku patiešām kļuva nelaiķa Polijas karaļa brālis Jans II Kazimirs Vāsa, kuru labprātāk tronī vēlējās redzēt arī zviedri. Tas tādēļ, ja būtu uzvarējis būtu Transilvānijas princis, tad izveidotos spēku līdzsvars starp Poliju un Zviedriju nodibinātās personālūnijas dēļ, nevis turpinātos Zviedrijas pārsvars Baltijas reģionā. Turklāt tādējādi hercogs Jēkabs būtu panācis pilnīgu neatkarību no Polijas, īpaši ņemot vērā viņa savienību un militāro sadarbību ar Brandenburgas kūrfirstu, Lietuvas kņazu Radzivillu un grupu ietekmīgiem Polijas augstmaņiem.

Anglija – gan devēja, gan parādniece

Jau kopš valdīšanas sākuma Jēkabs, sekojot sava tēva hercoga Vilhelma fon Ketlera paraugam, uzturēja draudzīgas attiecības ar Anglijas Stjuartu dinastiju. Kā kroņprincis viņš centās nodibināt labas attiecības pat ar Anglijas karali Čārlzu I Stjuartu (Skotijas, Īrijas un Anglijas karalis no 1625. līdz 1649.gadam). Jēkabs jutās parādā Stjuartiem par atbalstu hercoga troņa iegūšanā, tādēļ viņš šīs dinastijas pārstāvjus atbalstīja arī Anglijas pilsoņu karā.

Anglijas karalis Džeimss I Stjuarts (1567–1625 Skotijas karalis, 1603–1625 Anglijas un Īrijas karalis) savulaik Jēkaba tēvam piešķīra 400 mārciņu pensiju par kādu pakalpojumu, ko Vilhelms bija sniedzis Anglijas karalim. Tomēr pēc pāris gadiem par pensijas maksāšanu tika piemirsts. Hercogs atgādināja par savām tiesībām iegūt šo naudu, ko karaļi Džeimss I un Čārlzs I neizmaksāja viņa tēvam hercogam Vilhelmam, kurš nomira 1640.gadā. Jēkabs aizsūtīja divus sūtņus kā pieklājīgu atgādinājumu par nesamaksāto parādu. Vienu no tiem Anglijas karalis Čārlzs I uzņēma ļoti sirsnīgi, uzdāvinot pat zelta ķēdi. Viņš arī atzina neizmaksātās pensijas parādu un apsolīja to atmaksāt. Tādēļ viņš uz hercogistes galvaspilsētu Mītavu (Jelgavu) nosūtīja savu vēstnieku, kuram hercogs Jēkabs arī uzdāvināja zelta ķēdi, un abi apmainījās ar solījumiem, taču parāds tā arī palika nenomaksāts.

Iesaistās Anglijas Pilsoņu karā

Hercogs Jēkabs karali Čārlzu I aktīvi atbalstīja Anglijas Pilsoņu kara laikā, nosūtot karavīrus, munīciju un pārtikas krājumus, par ko viņš arī neatguva naudu, jo Čārlzs I tika sodīts ar nāvi. Pēc tā Kurzemes hercogs turpināja atbalstīt Stjuartu dinastiju, kādu laiku risinot sarunas un sniedzot palīdzību marķīzam Montrozam.

Drīz vien Jēkabs gan pārliecinājās, ka atbalsta nepareizo pusi, tādēļ nodibināja attiecības ar Anglijas republiku. Tomēr hercoga motivējošie faktori, kas viņam lika piedalīties Anglijas pilsoņu karā, atbalstot Stjuartus, nav īsti skaidri. Viens no iemesliem varētu būt jau minētais – ka Jēkabs jutās parādā Stjuartiem par palīdzību troņa iegūšanā. Turklāt viņa stingrā tieksme pēc likumības un morāles lika viņam nosodīt jaunos Anglijas valdniekus kā karaļa slepkavas. Tāpēc hercogs, iespējams, atbalstīja Stjuartus ilgāk, nekā tas bija viņa interesēs. Arī Jēkaba koloniālā politika bija svarīgs iemesls, lai uzturētu draudzīgas attiecības ar Angliju, proti, Kurzemes valdnieks bija ieinteresēts, lai Anglija atzītu viņa īpašumtiesības uz koloniju Tobago. Nav arī šaubu, ka Kurzemes hercogs, atbalstot Stjuartus Anglijas pilsoņu karā, cerēja stiprināt savu starptautisko ietekmi.

Vēl viens no iemesliem Jēkaba draudzīgajām attiecībām ar Angliju bija ārzemju tirdzniecības un kuģniecības konkurētspēja ar naidīgo Holandi. Kurzemes valdnieks arī mēģināja pakāpeniski normalizēt attiecības ar Anglijas lordu protektoru Oliveru Kromvelu, atrodot tam piemērotu brīdi laikā, kad O.Kromvels karoja ar Holandi un Spāniju. 1654.gadā, kad hercoga Jēkaba jūras flote bija spēcīgāka nekā jebkad agrāk, Kromvelam likās pievilcīgi ar viņu parakstīt neitralitātes līgumu. 1654.gadā protektors nosūtīja Jēkabam neitralitātes un aizsardzības vēstuli. Dokuments garantēja drošību, atbrīvošanu un neitralitāti Kurzemes hercogam.

Jēkaba starptautiskā prestiža augstākais punkts

1657.gadā hercogs Jēkabs noslēdza ļoti izdevīgu tirdzniecības un kuģniecības līgumu ar O.Kromvelu, kas uzskatāms par vienu no lielākajiem viņa diplomātiskajiem sasniegumiem, īpaši ņemot vērā faktu, ka protektors ļoti stingri lika ievērot kuģošanas līgumus. Par Kurzemes hercoga starptautiskās ietekmes un prestiža augstāko punktu tiek uzskatīts 1654.gadā noslēgtais neitralitātes līgums un 1657.gada tirdzniecības līgums ar Angliju.

Lai gan Kromvelam nebija simpātiju pret Stjuartu radinieku un atbalstītāju Jēkabu, viņš apzinājās, ka savu politisko mērķu labā ir izdevīgi noslēgt līgumus ar Kurzemes hercogu kā līdzvērtīgu partneri. Jēkaba jūras flotes spēks bija galvenais faktors, ko O.Kromvels ņēma vērā saistībā ar Anglijas kariem pret Spāniju un Holandi.

Šajā nelielajā «pārskrējienā» par hercoga Jēkaba veiksmīgo ārpolitiku redzams, cik daudz var izdarīt viens cilvēks, turklāt dzīvojot tik sarežģītā laikā. Ne pirms viņa, ne arī hercoga pēcteči nespēja panākt kaut ko līdzīgu, jo vienkārši tiem trūka tās uzņēmības, zināšanu un galvenokārt vēlmes, kas bija Kurzemes hercogistes valdniekam Jēkabam. Arī mūsdienās daudzu politiķu un diplomātu vidū ir tikai daži cilvēki, kas spēj paveikt patiešām diženas lietas. Tādēļ šī lasāmviela varbūt palīdzēs kādam izdarīt izšķirošo izvēli mūsu jaunās valdības vēlēšanās.

Materiāls sagatavots no Amerikas latviešu tiesībnieka un vēsturnieka Aleksandra Valdoņa Berķa pētījuma «The Reign of Duke James in Courland 1638–1682» (Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks Kurzemē, 1638–1682) 7.nodaļas tulkojuma rakstā «Kurzemes hercoga Jēkaba drošības politika no 1638. līdz 1658.gadam» zinātniskajā žurnālā par drošību un aizsardzību «Militārais apskats» (2009.g. Nr.3/4). Raksts tapis sadarbībā ar SIA «E Lats».